Toskovat Things We Never Shared atmiņa sākas klusajā nedēļā pirms Ziemassvētkiem, kad gaidīšana kļūst skaļāka par pašu notikumu.

Dzelzceļa stacija pirms daudziem gadiem. Solījums, dots pusgadu iepriekš, joprojām turas. Apkārt cilvēki atgriežas no gadatirgiem, tiek dāvināti ziedi, dalīti dzērieni, īsi saldi brīži. Tukšs saldums. Arī mums bija plāni — tik daudz sarunu tik īsā laikā. Un tomēr pateikts izrādījās par maz.

Šeit ir apmaiņa, kas nekad nebija līdzvērtīga. Tu atdevi visu sevi, es — to, kas man bija palicis. Blakus raud mazs bērns, pirmo reizi pieskaroties karstas kakao krūzei. Arī man ir auksti. Manas rokas ir sasprēgājušas, tavējās nav klāt. Saules krēms uz ādas kā mēģinājums atcerēties labākas dienas. Varbūt nākamgad.

Aromāts nepārspīlē jūtas. Tas vienlaikus notur siltumu un aukstumu — nepiepildītus solījumus un rūpes, kas atnāca par vēlu. Klusa vieta starp satikšanos un šķiršanos, kur laiks palēninās un neatbild.

Piemērots tiem, kuri atpazīst sevi gaidīšanā un nepateiktajā, novērtē mazu žestu siltumu un uztver aromātu kā atmiņas formu, nevis rotājumu.