Toskovat My Past Selves’ Flowers ir pārdomas par mīlestību, zaudējumu un to, kas paliek pāri.

Šeit jūtams aukstākais skūpsts un vienlaikus — pirmo reizi saņemtie ziedi. Pazīstamais marmors, kur bērnībā tika izteiktas vēlēšanās, tagad glabā visdziļāko no tām. No sairuma izaug ziedi, un tajos turpinās klātbūtne. Ne kā atmiņa, bet kā pastāvība.

Pastāv cerība, ka šie ziedi tiks dāvināti agrāk, nekā tie reiz tika doti man. Ka rokas vairs netrīsēs un neiepazīs ērkšķu asumu. Ka sapņi piepildīsies ar peldošām ziedlapiņām, maigu gaismu, pļavām aiz tumšiem pakalniem un tekošiem ūdeņiem, kas spēj glābt ikvienu novītušu garu. Lai viņi sapņo.

Šis aromāts nav par beigām. Tas ir par visu piedzīvoto toņu pieņemšanu — apziņu, ka katrs no tiem bija svarīgs. Par tikšanos, kas iespējama tikai tad, kad vairs nav vēlmes bēgt.

Piemērots tiem, kuri aromātu uztver kā sevis turpinājumu laikā un nebaidās sastapties ar atmiņu, zaudējumu un klusu pieņemšanu bez mierinājuma.